Latvijas tiesu mediķu publicētie zinātniskie darbi aptver gandrīz visas praktiskās tiesu medicīnas jomas – tanatoloģiju, traumatoloģiju, toksikoloģiju, klīnisko tiesu medicīnu, bioloģiskas izcelsmes nozieguma pēdu izmeklēšanu un citas. Plašāku pētījumu rezultāti bieži ir apkopoti disertāciju formā, apliecinot nozaru speciālistu vēlmi nostiprināt un padziļināt konkrētu ekspertīžu veidu zinātniski praktiskos pamatus.
Svarīgāko disertāciju tematikas attīstība laika gaitā atspoguļojas šādos darbos:
- M. Veidemanis (1928) — "Asins grupu izplatība Latvijas populācijā";
- U. Bērziņš (1957) — "Planktona elementu atrašana asinīs un iekšējos orgānos kā noslīkšanas pazīme";
- J. Vīksniņš (1964) — "Virsnieru slēgtu bojājumu patoloģiskā anatomija un tiesmedicīniskais raksturojums";
- G. Simanovska (1973) — "Slēgtas sirds traumas patoloģiskā anatomija";
- V. Merkulova (1975) — "Sociālhigieniskie aspekti 30–40 gadu vecu cilvēku mirstībā no sirds un asinsvadu slimībām";
- V. Šmidts (1975) — "Galvenie tiesmedicīniskās ekspertīzes organizācijas un formu principi";
- M. Siliņš (1981) — "Gūžas kaula kakliņa lūzuma smaguma novērtēšana veciem cilvēkiem";
- J. Volgrams (1988) — "Kordanum tiesķīmiskā izmeklēšana";
- O. Teteris (1998) — "Letālas galvas traumas — epidemioloģija, morfoloģija, patoģenēze, tiesmedicīniskā diagnostika un novērtējums";
- J. Vamze-Liepiņa (2016) — "Reaktogenitātes raksturojums attālinātos laika periodos pēc kaulaudu aizvietojošo biomateriālu implantācijas".