Īss ieskats Latvijas tiesu medicīnas vēsturē
Jaunāko laiku Latvijas tiesu medicīnas vēsturē var izdalīt četrus periodus:
- I periods - līdz 1922. gadam;
- II periods - 1923. - 1944. gads;
- III periods - 1945. - 1990. gads;
- IV periods - no 1991. gada līdz šodienai.
Latvijas teritorija līdz 1918. gadam, t.i. līdz Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanai bija dažādu valstu pakļautībā – Livonijas ordeņa, Polijas, Zviedrijas, Krievijas. Šīm valstīm atbilstoša tiesiskā kārtība un medicīniskās aprūpes organizācija arī attiecīgā laikā posmā pastāvēja Latvijā.
Neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados tiesu medicīnas jomā saglabājās vecā „krievu laiku” kārtība. Par eiropeiskas akadēmiskās un praktiskās tiesu medicīnas izveides sākuma gadu Latvijā jāuzskata 1922. gads, kad Latvijas universitātes medicīnas fakultātes ietvaros tika izveidots Tieslietu medicīnas institūts. Tā organizātors un ilggadējs vadītājs bija Ferdinands Neireiters – Vīnes tiesu medicīnas skolas pārstāvis.
F. Neireiters izstrādāja oriģinālus, Latvijas apstākļiem adaptētus līķa tiesmedicīniskās izmeklēšanas noteikumus un vairākus citus praktisko tiesu medicīnas darbību reglamentējošus dokumentus. 1931. gadā viņš izdeva pirmo tiesu medicīnas mācību grāmatu latviešu valodā „Tiesu medicīna un ārstu deontoloģija”.
Pēc 1937. gada, kad F. Neireiters atstāja Rīgu, Tieslietu medicīnas instūta vadību pārņēma viņa līdzgaitnieks privātdocents, vēlāk profesors, Miķelis Veidemanis.
Beidzoties II Pasaules karam, Latvijā sākās 50 gadu ilgais Padomju okupācijas periods. Praktiskajā tiesu medicīnas darbā tika ieviesta Padomju Savienībā pastāvošā kārtība. Latvijā šai periodā darbojās viens republikānisks tiesu medicīnas ekspertīžu birojs, kam bija trīs nodaļas – tanatoloģijas nodaļa, klīniskās tiesu medicīnas nodaļa, kā arī tiesmedicīniskā laboratorija ar trim apakšnodaļām (ķīmijas, bioloģijas un fizikāli tehnisko nodaļu). Republikas rajonus apkalpoja centrālajam birojam pakļauti tiesu medicīnas eksperti, kas veica līķu un dzīvo personu ekspertīzes. Tiesu medicīnas ekspertīzes birojs bija arī Rīgas Medicīnas institūta studentu praktiskās apmācības vieta.
Pēckara perioda sākumā akadēmiskās tiesu medicīnas pirmā persona ir latviešu tautības profesore Elizabete Jakovļeva, kas savu zinātnisko un pedagoģisko darbību bija sākusi Tomskā, kur 1939. gadā aizstāvējusi disertāciju par tēmu „Līķu ekshumācija”. No 1959. līdz 1966. gadam tiesu medicīnas katedru vada no toreizējās Ļeņingradas atbraukušais docents A. Adriānovs, bet no 1967. līdz 1993. gadam akadēmiskās tiesu medicīnas vadība ir docenta U. Bērziņa ziņā. Pēc tam to pārņem un šobrīd īsteno asociētais profesors O. Teteris.
Praktisko tiesmedicīnisko darbību Latvijā mūsdienās veic Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs, kas pakļauts Veselības ministrijai un to finansē valsts.